Ievadbilde

Sanāciet, sadziediet!

Klausīties raksta audio versiju:

 

Katriem dziesmu svētkiem ir gan parādes puse, gan arī aizkulises, par kurām parasti skaļi nerunā. Bufetes, drošība, naudas lietas - tas parasti paliek otrajā plānā, taču tāpēc jau nav mazāk interesanti. Šis ir stāsts par četru mūsu vēsturē nozīmīgu dziesmu svētku mazzināmām lappusēm.

1926

Vispirms naudu - un tad klausītājus!

1926. gada jūnijā notikušie VI Vispārējie latviešu dziesmu svētki bija pirmie, kas norisinājās neatkarīgā Latvijā. Organizatori centās, kā nu spēja. Īpaši kopkoncertam, kurā piedalījās 6526 dziedātāji, Esplanādē tika uzbūvēta milzīga brīvdabas estrāde. Skatītāju vietas tajā tika sadalītas vairākās kategorijās, kurām atšķīrās ieejas maksa. Jā, jā, jāmaksā par svētku baudīšanu bija jau tajos laikos! Biļete uz pirmās šķiras vietām (pavisam tādu bija 3000) maksāja lielu naudu - desmit latu. Otrā šķira sešus latus, trešā šķira četrus, bet ceturtā šķira 1,50 latu. Abas pēdējās kategorijas skaitliski bija vislielākās - ap 10 000 vietu. Vēl bija arī 9000 stāvvietas par 60 santīmiem.
Ar biļešu tirdzniecību nodarbojās speciāls uzņēmums jeb, kā tolaik ziņoja laikraksti, «sevišķs artelis». Cenas bija visai sālītas, par ko sūdzējās daudzi. Piemēram, sociāldemokrātiskās jaunatnes avīze Darba Jaunatne rakstīja: «Organizētāji bija pieturējušies pie principa - vispirms naudu, un tad klausītājus. Neskatoties uz to, ka dziedātāji komplektējas galvenā kārtā no nemantīgās tautas un bija bezmaksas darba spēks, ieejas cenas dziesmu svētkos visās trijās dienās bija ļoti sālītas. Ja kāds šos svētkus sauc par tautas svētkiem, viņš aizmirst par vienu svarīgu faktoru, kā šajos svētkos trūka - par pašu tautu. Tautas plašākām masām šie svētki bija nepieejami.» Sociāldemokrātus īpaši kaitināja, ka skatītāju sektori bija nodalīti ar virvēm, lai lēto biļešu īpašnieki neiemaldītos dārgākajās vietās, bet stāvvietas vispār bijušas norobežotas ar drāšu žogu. Daļa publikas gan dziedāšanu klausījās, stāvot tuvējās ielās un nemaksājot neko.

Valsts prezidents Jānis Čakste atklāj VI Vispārējos latviešu dziesmu svētkus
Kā gan bez goda viesu ložas! Te redzama VIII Vispārējo latviešu dziesmu svētku loža, kur goda vietā sēž Valsts prezidents Alberts Kviesis ar kundzi Elzu

Taču sunījot alkatīgos svētku organizētājus, jāpatur prātā, ka pati pasākuma rīkošana bija dārgs prieks, sākot jau ar estrādes būvi. Svētku rīkotājiem bija jārēķinās, ka viss pasākuma budžets nedrīkst pārsniegt 170 000 latu un jāspēj iekļauties šajā summā. Sākumā bija iecerēts, ka strādnieki pie darba ķersies jau aprīlī, taču togad pavasaris bija vēls un Esplanāde bija pilna ar sniegu, ko vispirms vajadzēja izvest. Turklāt Esplanādē atradās armijai piederošs paviljons, kas traucēja darbos, tādēļ to vajadzēja nojaukt, bet pēc svētkiem uzstādīt atpakaļ. Starp citu, armija svētku organizēšanā piedalījās ar gultas maisu piegādēm dalībniekiem, par ko gan prasīja nomas maksu.
Lai no malu malām sabraukušie dalībnieki galvaspilsētā neapjuktu un neapmaldītos, tika izdots kabatas formāta ceļvedis. Mūsdienās tas var kalpot kā visai izsmeļošs informācijas avots par tā laika transporta sistēmu. Piemēram, varam uzzināt, cikos kursēja pasažieru vilcieni un kāds bija taksometru tarifs - izrādās, tas bija atkarīgs no pasažieru skaita. Ja vienam vai diviem pasažieriem par kilometru bija jāmaksā 60 santīmu, braucot četratā, jau nācās šķirties no 70 santīmiem. Savukārt, izmantojot važoņu pakalpojumus, izmaksas bija atkarīgas no pilsētas rajona - viena rajona ietvaros bija jāmaksā 60 santīmu, bet par pārbraukšanu uz citu rajonu vēl 30 santīmu. Regulāri kursēja arī tvaikonīši: uz Āgenskalnu un Iļģuciemu reizi pusstundā (brauciens 1. klasē maksāja 10, bet otrajā klasē 6 santīmus), retāk gāja kuģīši uz Mīlgrāvi, Daugavgrīvu un Jūrmalu. Visbiežākie reisi bija uz Zaķusalu - ik pēc 20 minūtēm. Tramvaju līnijas 1926. gadā Rīgā bija deviņas un brauciens vienā virzienā maksāja 14 santīmu.
Ceļvedī bija norādītas arī ieteicamās viesnīcas un apmešanās vietas viesiem, taču nebija pieminēts tas, ka, gluži kā mūsdienās, viesnīcnieki un arī veikalnieki, izmantojot publikas pieplūdumu, pamatīgi pacēla cenas, par ko īpaši šķendējās sociāldemokrātu prese. Taču pat tā nevarēja noliegt, ka neatkarīgi no visiem trūkumiem svētku muzikālā vērtība bijusi liela.

Tautas plašākām masām šie svētki bija nepieejami

1938

Bufetes 500 metru garumā

IX Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kas notika 1938. gada vasarā, kļuva par starpkaru perioda pompozākajiem un arī dārgākajiem svētkiem. Tas bija jau Kārļa Ulmaņa vadonisma laiks ar visām tā izpausmēm, kas neizpalika arī svētkos. Svētku kopkoncerti no šaurās Esplanādes bija pārcelti uz krietni plašāko Uzvaras laukumu, kur vadonis bija iecerējis ierīkot ne tikai tautas sanākšanas laukumu, bet arī milzīgu stadionu, torni un virkni citu monumentālu būvju, kam tika vākti tautas ziedojumi.
Taču, kamēr viss šis skaistums bija tikai projekta stadijā, dziesmu svētkiem nācās iztikt ar pagaidu estrādi, kas gan arī bija iespaidīga. Pasākumam bija atvēlēta astoņu hektāru teritorija, kur vietu vajadzēja atrast gan dziedātājiem (kuru bija būtiski vairāk nekā 1926. gadā - apmēram 15 000), gan 60 000 skatītāju, gan dažādām servisa būvēm. Tikai bufetes vien tika izbūvētas puskilometra garumā, taču vēl te bija arī pasta un telegrāfa kantoris ar piecām tālsarunu telefona kabīnēm, suvenīru tirgotavas, kas piedāvāja Kuzņecova fabrikas darinātus porcelāna izstrādājumus, un mazas koklītes ar dzintara kareklīšiem, krājkases birojs un, kā tagad teiktu, VIP telpas valdībai un diplomātiem. Padomāts bija arī par ugunsdrošību, zem skatuves novietojot piecas lielas ūdens mucas un dzēšanas aprīkojumu. Pati estrāde bija izbūvēta piecstāvu ēkas augstumā, un tajā bija atvēlētas telpas radiofonam, kas nodrošināja tiešo translāciju ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā.

1938. gada svētku atklāšanas pasākums. Publika sveic Kārli Ulmani un ģenerāli Jāni Balodi
Starp goda viesu vietām klejoja bērni un jaucās pa kājām augstiem viesiem un diriģentiem

Vārdu sakot, tika darīts viss, lai svētki izdotos izcili. Tomēr daži trūkumi bija, ko nācās atzīt arī svētku rīkotājiem. Piemēram, neveiksmi cieta mēģinājums apskaņot svētkus ar mūsu pašu VEF ražotajiem skaļruņiem, kas kropļoja kopējo skanējumu - tālākās skatītāju rindas kora dziedājums un skaļruņa pastiprinātā skaņa sasniedza ar nelielu laika nobīdi, radot traucējošu atbalsi. Kā jau svētkos pienākas, neizpalika sūdzības par augstajām cenām bufetēs: sviestmaize maksāja 25 santīmus, desiņu porcija 30 santīmu, bet alus (pieejams bija Cēsu, Kokmuižas, Igates un Aldara alus) - 40 santīmu. Arī biļetes nebija neko lētas - no viena līdz pieciem latiem.
Organizētāju lēmums svētku norises vietā tirgot alkoholiskus dzērienus izraisīja pamatīgu kritikas vilni. Iespēju veldzēties ar bairīti un šo to stiprāku izmantoja gan skatītāji, gan arī dziedātāji, taču ne visi zināja mēru. Iereibuši skatītāji bija trokšņojuši pie bufetēm, bet tikpat iereibuši dziedātāji izrādījuši pārmērīgu uzmanību koristēm. Dažus svētku dalībniekus pat nācies izraidīt no estrādes, bet svētku otrajā dienā pārmērīgas alus baudīšanas dēļ kopkoris zaudējis apmēram 1000 dziedātāju, kuri priekšroku devuši dzērieniem, nevis dziesmām. Tādēļ diriģents Teodors Reiters ieteica turpmāk atteikties no alkohola tirdzniecības svētku norises vietā.
Un, kaut gan kārtības nodrošināšanā bija iesaistīti simtiem policistu, aizsargu, skautu un pat mazpulcēnu, ne vienmēr viņi ar saviem pienākumiem tika galā - gan savaldot pārmēru iereibušos, gan arī regulējot skatītāju plūsmu. Kā norādīts svētku rīkotāju sapulces atzinumā, kas tapa jau pēc svētkiem: «Starp goda viesu vietām klejoja bērni un jaucās pa kājām augstiem viesiem un diriģentiem. Gadījās pat kāds suns, kas kauca līdzi.»

IX Vispārējo latviešu dziesmu svētku estrādes kopskats Uzvaras laukumā. Tālumā fonā redzamas bufetes

1948

Iespējas padomju propagandai

Var tikai pabrīnīties, kā padomju vara atļāva dziesmu svētkus, kuriem nepārprotami bija «buržuāziskā nacionālisma» piegarša. Tagad jau grūti pateikt, kurš tieši tas bija, taču kāda gudra galva Rīgā vai Maskavā ātri vien attapa, ka mazliet citā iesaiņojumā dziesmu svētkus var padarīt par īstenu sociālisma produktu.
Tāds kā ģenerālmēģinājums šajā ziņā bija X Vispārējie latviešu dziesmu svētki, kuriem jau bija piekabināti vārdi «Padomju Latvijas». Tie norisinājās 1948. gada vasarā, un tajos piedalījās 14 500 dziedātāju. Norises vieta no Uzvaras laukuma bija pārcelta uz Komunāru laukumu - tā jaunā vara bija pārdēvējusi Esplanādi. Iemesli šādas vietas izvēlei bija vairāki: pirmkārt, komunisti nevēlējās radīt kaut kādas asociācijas ar Ulmaņlaikiem, bet, otrkārt, pavisam nesen Uzvaras laukumā bija pakārti kara noziegumos apsūdzētie vācu virsnieki, tādēļ svētku rīkošana eksekūcijas vietā daudziem varēja radīt nepatīkamus jautājumus.
1938. gada svētku vērienu kara nomocītajai republikai, protams, neizdevās atkārtot, taču diez vai ir pamats šaubīties par to, ka cilvēki ar prieku piedalījās svētkos - lai arī piesātināti ar sarkano ideoloģiju, tie tomēr bija gaišs brīdis pēc smagajiem kara gadiem. Latvijas PSR kompartijas pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš pēc svētkiem ziņoja Maskavai: «Padomju Latvijas dziesmu svētki kļuva par spēcīgu triecienu buržuāziskajiem nacionālistiem un demonstrēja padomju tautu draudzību un latviešu tautas uzticību padomju varai, boļševiku partijai un dižajam Staļinam. Dziesmu svētki arī kļuva par lielu latviešu padomju kultūras sasniegumu - nacionālas pēc formas un sociālistiskas pēc satura.» Vēstules noslēgumā Kalnbērziņš lūdza atļauju 1950. gadā sarīkot nākamos dziesmu svētkus, ko varētu veltīt padomju varas nodibināšanas Latvijā desmitgadei.

1948. gadā dziesmu svētki no Uzvaras laukuma atgriezās Esplanādē, kas nu bija pārdēvēta par Komunāru laukumu. Te redzami estrādes celtniecības būvdarbi

Kremlī sēdošie augstie biedri domāja pusgadu - atļaut vai neatļaut. Acīmredzot kaut kādas šaubas tomēr bija - ej nu sazini, ko tie nacionālisti var izstrādāt! 1949. gada pavasarī kompartijas Centrālās komitejas Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs Dmitrijs Šepilovs nosūtīja partijas augstākajai vadībai ziņojumu ar apsvērumiem Baltijas republiku dziesmu svētku jautājumā. Tajā uzsvērts, ka svētku tradīciju aizsākuši zemnieki, cenšoties nostiprināt nacionālo kultūru. Kā autoritāte bija piesaukts viens no pirmajiem latviešu marksistiem Jansons-Brauns, kurš rakstījis: «Šajos svētkos bijušie vāciešu kalpi un zemnieku izcelsmes ļaudis no dažādiem novadiem beidzot apzinājās, ka viņi ir vesela, dzīva un spēcīga tauta.» Tiesa, Šepilovs arī norādīja, ka pēc Pirmā pasaules kara svētku repertuārā parādījušās buržuāziskas un šovinistiskas tendences, kas īpaši pieņēmušās spēkā «Ulmaņa fašistiskās diktatūras laikā». Taču 1948. gadā notikušajos padomju dziesmu svētkos šo trūkumu izdevies labot, iekļaujot repertuārā tādus ideoloģiski augstvērtīgus skaņdarbus kā Kantāte par Staļinu un dziesmu Par dzimteni.
Tādēļ Šepilovs rekomendēja turpināt Baltijas republiku dziesmu svētku tradīciju: «Dalībnieku un skatītāju lielais skaits paver iespēju izmantot šos pasākumus plašai padomju dziesmu propagandai un veikt masu aģitāciju, kā arī izspiest reliģisko dziesmu tradīcijas.» Zaļā gaisa padomju dziesmu svētkiem bija dota.

Dziesmu svētkiem padomju gaumē bija raksturīga izteikta politizācija un komunistu vadoņu slavināšana

1973. gads

Nepieļaut dzimtenes nodevību!

Dziesmu svētku simtgadei (un arī PSRS nodibināšanas 50. gadadienai) veltītie XVI Vispārējie latviešu dziesmu svētki izvērtās par iespaidīgu notikumu, ko kuplināja arī 100 koklētāji. Taču tas bija arī laiks, kad uz svētkiem paciemoties dzimtenē ieradās daudzi emigrācijas latvieši, kas darīja nemierīgus padomju «orgānus». Emigrantus bez pieskatīšanas nevarēja atstāt, tādēļ Valsts drošības komiteja rūpīgi sekoja viņu gaitām. Un ne tikai trimdas tautiešiem vien - arī svētku dalībniekiem, kuri varēja uzņemt nevēlamus sakarus ar ārzemniekiem.

Saldējuma pārdevējas Mežaparka estrādē 1985. gada Dziesmu svētkos. Tie izvērtās par bezalkoholiskajiem svētkiem, jo tikko spēkā bija stājies žūpības apkarošanas dekrēts un Mežaparkā netirgoja pat alu
Svētku kārumi
Ko dziesmu svētku dalībnieki ēda un dzēra? Padomju laikos par saviem koriem un deju kolektīviem rūpējās katra rajona vadība atsevišķi, reizēm pat iedalot pavāru brigādi, kas gādāja par ēdienreizēm. Funkcionēja arī bufetes, kurās katrs pats par savu naudu varēja nopirkt bulciņas vai desiņas. Neatņemama svētku sastāvdaļa bija arī dzeltenās kvasa mucas, taču pieejams bija arī alus, kas gan vairāk bija domāts skatītājiem, nevis svētku dalībniekiem, kuriem tomēr bija jādzied un jādejo. Līdzīgi kā Latvijā, tikai mazākā mērogā, svētki notika arī Amerikā, Lielbritānijā un Vācijā, kur tos organizēja trimdas tautiešu organizācijas, un arī tur alus bija ierasta lieta. Varbūt pat pārāk ierasta, jo, piemēram, pēc 1973. gada svētkiem Ķelnē kāds vācu laikraksts bija rakstījis, ka latviešu sievietes spējot izdzert piecus litrus alus dienā un kāds svētku dalībnieks esot atrasts aizmidzis atkritumu kastē. Lieki teikt, ka trimdas tautieši par šo publikāciju bija sašutuši.
Latvijā alus no svētku bufešu sortimenta tika izņemts 1985. gada dziesmu svētkos, jo tobrīd spēkā bija stājies jaunā PSRS līdera Mihaila Gorbačova izsludinātais dekrēts par žūpības apkarošanu, kas būtiski samazināja alkohola apriti. Šādos apstākļos par alus tirgošanu masu pasākumos vairs nevarēja būt ne runas, turklāt arī alus ražošanas apjomi bija mazināti, padarot šo dzērienu par deficītu preci, pēc kuras jāstāv rindā. Nebija alus, nebija arī iereibušu skatītāju, kā tas daždien bijis iepriekšējos svētkos. Kā rakstīja Bauskas avīze Komunisma Ceļš: «Agrāk dziesmu svētkos nereti varēja redzēt zālītē zvilnējošus dzērāju bariņus un iereibušo streipuļošanu pa svētku laukumiem. Nedienas bija diriģentiem un koru vecākajiem ar dzērājiem. Tie nevarēja viņus savākt uz mēģinājumiem un uzstāšanās laiku.»
Taču vieta tukša nepalika, jo lielākos apjomos sāka tirgot sulas un limonādes. Arī saldējumu, ko Rīgas ielās un arī Mežaparka estrādē tirgoja no īpašiem ratiņiem, kādi redzami attēlā. Piedāvājums gan parasti bija visai pieticīgs - divas vai trīs šķirnes, parasti Pols šokolādē, Plombīrs vafelē vai citronu saldējums kartona trauciņā. 1973. gadā, par godu Vispārējo latviešu dziesmu svētku simtgadei, klajā laida jaunas saldējuma šķirnes Pingvīns, Mārīte un Deserta, taču pēc tam ražotāji atgriezās pie vecajām šķirnēm, jo ar tām bija mazāka ņemšanās, bet cilvēki pirka tāpat.

«Rīgā svētku laikā atradīsies liels skaits latviešu emigrantu no kapitālistiskajām valstīm, kā arī citi ārzemnieki, kas var novest pie nevēlamiem kontaktiem starp ārzemniekiem un vietējiem iedzīvotājiem,» teikts VDK Kuldīgas rajona nodaļas sanāksmes protokolā. Tādēļ uz svētkiem Rīgā līdzi rajona koristiem vajadzēja nosūtīt arī vienu čekistu, kura uzdevums bija dziedātājus pieskatīt. Vēl tika veikti profilaktiski pasākumi: «Rajona kultūras nodaļā nepieciešams saņemt kolektīvu dalībnieku sarakstus, lai laikus novērstu nevēlamu personu iekļaušanu tajos. Ar mums interesējošiem cilvēkiem veikt pārrunas par iespējamiem kontaktiem ar ārzemniekiem. Mūsu darbiniekiem savos iecirkņos nepieļaut izbraukt uz galvaspilsētu personām, kas naidīgi noskaņotas pret padomju varu un var veikt dzimtenes nodevību. Neļaut rajona teritorijā iebraukt tiem ārzemniekiem, kuriem nav nepieciešamas īpašas atļaujas.» Citiem vārdiem sakot, šaubīgas personas uz svētkiem nelaist, «stukačus» instruēt par to, kā jārunā ar ārzemniekiem, bet pašus ārzemniekus Kuldīgas rajonā iekšā nelaist, lai viņi neredzētu to, ko nevajag redzēt.
Ne jau tikai Kuldīgas čekisti vien saņēma šādas instrukcijas - tās attiecās uz visiem rajoniem. Modrie čekisti darīja, kas bija viņu spēkos, lai neļautu kādam neuzticamam koristam pārdot dzimteni imperiālistiem...

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita